Kad sirdīs iezogas nostalģija pēc Sociālisma…

Iztikšu bez vēstures faktu pārstāstījumiem, bez liekas terminoloģijas, gudras vervelēšanas un nelamāšos tā, it kā būtu pusdienojis ar Žirinovski un ēdis vecus zivju konservus.

Pēc Otrā Pasaules kara, 50. gados, ekonomiskā attīstība nelikās tik cerīga, tad jau vēlāk, mainoties kolhozu sistēmai, cilvēki kļuva, savā ziņā turīgāki. Auga rūpniecība. PSRS laikos Latvijā tika uzceltas, ja nemaldos, ap 220, jaunām rūpnīcām. Piemēram, Rīgas Vagonu Rūpnīca, RAF, RRR, Alfa, VEF, Ērenpreiss utt. Jau 70./80. gados dzīve kļuva daudz rožaināka un patīkamāka – par jumtu virs galvas, ikdienišķo ZIL autobusu, kā arī strāvu, ar ko darbināt Minsk ledusskapi bija jāmaksā kapeikas, līdz ar to cilvēkiem vajadzēja uztraukties tikai par to, kā dabūt preces, pēc kurām bija jāstāv visai garā rindā, jo unīšus cēla maz… Rīgā to skaits bija tāds, ka varēja uz vienas pleznas pirkstiem veikt aprēķinus. Pieaugot rūpniecības attīstībai, ar latviešu bāleliņu strādniekiem vien nepietika, tāpēc tika aicināti iebraucēji, viesstrādnieki, minoritātes, no citām Padomju republikas siltajām tēvzemēm, kas radīja zināmu problēmu – nebija, kur izmitināt saulespuķu grauzējus. Trūka dzīvesvietas. Tāpēc, lai nebūtu tālu jāminas ar Ērenpreisu, vai jāšķērē ar Deltu, ap rūpnīcām radās pilsētas, piemēram, Olaine, kuras pamatā ir tagadējā Olainfarm. Vajadzēja lētus mājokļus, kuros būtu sasodīti daudz dzīvokļu – tika saceltas tā saucamās hruščovkas, lietuviešu projekti, sērkociņu kastītes, un tā arī radās guļamrajoni, mikrorajoni – sauciet, kā vēlaties, kuros, pārsvarā, arī mitinājās šie iebraucēji. Ja šajos laikos notika masveida urbanizācija, tad ap 80′tajiem gadiem un to beigās, cilvēki piekopa pretēju programmu – atgriezās laukos. Masveidā. Auga lauksaimniecības attīstība, kur mēs, letiņi, bijām un arī esam diez gan prasmīgi, jo strādāt kolektīvā saimniecībā (Negribas dēvēt par kolhozu), tagad bija tīrā izprieca un prieks. Degvielu varēja dabūt, pēc darba to izsūknējot no bākas, traktorus pa nakti neviens neslēdza ārā, lai no rītā nebūtu jāsēž aukstumā, kā arī šo tehniku bieži izmantoja savām vajadzībām. Pārtikas netrūka, ja gribējās cūkgaļu, varēja kādu lopu norakstīt… Mazpilsētās arī dzīvokļi bija lētāk. Piemēram, ja tur varēji atļauties glaunu 3 istabu dzīvokli, tad Rīgā par to pašu summu varēji iegādāties kvadrātainu vien-istabas skabūzi, kurā pat pēcpusi nebija, kur apguldīt. Ja atgriežamies pie autobūves, respektīvi, RAF, tad šī nozare tika uzturēta mākslīgi, jo ārzemēs nevienam mūsu pod-mercedes piekare, pod-plaģiātisms ar salīdzinoši zemo kvalitātes izpildījumu nebija vajadzīgi. Arī mums tik mīļie Radiotehnikas izstrādājumi (RRR), jo kā zināms, S-90 rībina ne pa jokam, pat salīdzinot ar mūsdienu tehniku. Reāli, Latvijā, savā ziņā pildīja tikai konkrētus plāna punktus – mums kaut kas ir jāražo, kaut vai, nevisai labas kvalitātes. Latvijas ekonomika tik tiešam kāpa kalnā… Lielā mērā cilvēki bija apmierināti ar dzīvi. Kā Latgalē tantes saka – Koč desas bejo lētokas… Cilekiem nevajadzēja uztraukties par sadzīviskām lietām, arī par to, vai būs darbs, jo Padomju Savienībā, pa lielam, neeksistēja tāds termins kā bezdarbs… vismaz nedrīkstēja eksistēt. Sociālisms, savā labākajā izpausmē (Nu mīļā tauta, nevajag to nomelnot, tikai tāpēc, ka tirliņi kā Staļins/Ļeņins sabojāja sociālismu ar autoritāro režīmu un iejaucot to komunismā.). Sociālismam ir jālīmējas ar demokrātiju, un tad tik tiešām, tā būs labākā iekārta, kāda vien var būt. Roka roku mazgāja… un tas bija patīkami. Vēl patīkams fakts… Ārsts un viņa kompadre sētniece mierīgi varēja abi doties uz Sočiem, jo algas bija praktiski vienlīdzīgas, taču tagad tādu situāciju būtu grūti iedomāties, jo ir pārāk izteikti sabiedrības slāņi. Un ne jau par īpašu gudrību te ir runa, bet gan par to, cik kuram bagāta silīte, kas audzinājusi. Tajos laikos dzīve bija vieglāka, bērni bija paēduši, izskoloti, aizvesti uz skolu un atvesti mājās, nodrošināta brīva laika pavadīšana, nevis brutāla nodzeršanās, drāšanās pa labi/pa kreisi… tāda homoseksualitāte vispār nepastāvēja, ja nu vienīgi pagrīdē, kur tai arī jāpaliek. Tauta, lielā mērā, bija daudz kārtīgā, pieklājīgā un tikumīgāka. Tāpēc, arī cilvēkiem ir nostalģija pēc šiem laikiem.